Dzimšanas diena

Sestdien man palika 29 gadi un ir iesācies manas dzīves 30. gads! Sestdiena bija ļoti darbīga, jau no paša rīta palīdzēju draudzenei ar trim bērniņiem tikt pie ārsta un aizvest uz autobusu, un pēc tam devamies ceļā pie mūsu mīļās vecvecmāmiņas, kurai svinējām 90 gadu jubileju! Mums ir tieši 61 gada starpība!
Cenšos atrast laiku, lai pārdomātu, par ko es Dievam esmu pateicīga, atskatoties uz savas dzīves 29.gadu..

1) Paldies Dievam, ka Viņš vēl vairāk manī ir veidojis kalpa sirdi, ka es tiešām varu piedzīvot, ko nozīmē sekot Viņam, un tas nebūt nenozīmē tikai garīgo aspektu, bet arī paraktisko, jo no Viņa darbošanās sirdī izplūst darbi no mums;

2) Paldies, ka Viņš ir uzturējis mūs visus un sargājis, ka Viņa eņģeļi ir nesuši mūs uz rokām un daudzas reizes pasargājuši no lielām nelaimēm;

3) Esmu pateicīga par savu garīgo ģimeni, par brāļiem un māsām, kas mani iedrošina un stiprina ticībā un palīdz arī tīri praktiski;

4) Paldies, ka Viņš man ir devis vīru, ar ko kopā varam kalpot un dalīties it visā :) ;

5) Paldies, ka esmu varējusi stāstīt citiem par Jēzus mīlestību;

6) Paldies, ka mums ir ko ēst un jumts virs galvas, ka mums ir, ko vilkt mugurā un mīlestība savā starpā.

Šis gads ir palidojis mega ātri, galvenais no iemesliem, visticamāk, bija 3. meitas piedzimšana, kas, protams, visu ikdienu pārkārtoja savādākā ritmā. Brīžiem gribas to laiku apturēt, izdarīt visus praktiskos darbus un tad sēdēt un skatīties uz vīru un bērniem, un draugiem, izbaudīt to visu! Cenšos vēl vairāk un vairāk dzīvot ikdienu ar nodomu, mērķi un jēgu, un tad ienāk miers sirdī un apmierinātība ar to, kas esmu šeit un tieši tagad.

"Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums!" /1. Tesaloniķiešiem 5:18/

Kad jāslimo...

Pēdējo mēnesi mūsu ģimenes meitenes ir izslimojušās. Labi, ka ne ļoti nopietni, bet jāatzīst, ka katra slimošana ienes savas korekcijas gan ikdienas dzīvē, gan arī māca vēl lielāku pacietību, izturēšanu un paļāvību uz Dievu. Tātad, kad meitenes beidzot veselas, tad pienāk mana kārta :D Arī es jau vairākas nedēļas paklepoju, bet ne tā gluži nopietni un tad- pēc pēdējās nedēļas, kad bija ekstra daudz darāmā un beigās arī par maz miega, atkal saslimu ar strutaino angīnu. Paldies Dievam, ļoti vieglā formā, jo uzreiz, kā sajutos slikti, sāku ārstēties. Es, protams, priekšroku dodu pēc iespējas dabīgākiem līdzekļiem, lai ārstētu gan sevi, gan bērnus un vīru, un arī šoreiz, vēl jo vairāk tāpēc, ka vēl aizvien baroju ar krūti, ārstējos ar savu superlīdzekli- ēdamkaroti ūdeņraža pārskābes uz glāzi ūdens, un tā vairākas reizes dienā skaloju kaklu ar to. Rezultāts ir ļoti labs, jo strutas ir praktiski pazudušas. Esmu priecīga, jo vismaz nav jādzer antibiotikas, kas vienmēr manu pašsajūtu pasliktina vēl vairāk. Protams, antibiotikas ir vajadzīgas, bet tikai tādos gadījumos, kad varbūt ir dziļi tā slimība ielaista.
Meitenēm ārstēšanā izmantoju tīras askorbīnsābes pulverīšus, kā arī priežu čiekuru sīrupu kopā ar svaigi rīvētu ķiploku- superantibiotiķi! Tā nu, cerībā, ka Dievs mani nes, eju uz priekšu un turpinu veseļoties!

"Baudiet un redziet, cik tas Kungs ir labs, svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas." /34.Psalms, 9. pants/

Lieldienu nedēļa

Šī nedēļa, kad pieminam Jēzus lielo upuri mūsu dēļ, ir pienākusi. Mūsu ģimenē tā ir ļoti svarīga. Šogad ar meitenēm ejam kopā cauri Jēus dzīvei tādā īsi apkopotā versijā. Katru rītu pēc brokastīm mums ir kāds stāsts no Bībeles par Jēzus dzīvi (izmantoju Godly play metodi) un kulminācija būs svētdien, kad runāsim par Jēzus krusta nāvi un augšāmcelšanos. Ir tik svarīgi mācīt bērniem to, kam tici un redzēt to, cik patiesi tic tavs bērns, jo bieži meitas pasaka tādas patiesības par Dievu, kuras neesam mācījuši, bet kas ir saskaņā ar Bībeli. Piemēram, vienu vakaru mana vidējā meitiņa teica, ka Jēzus mūsu grēkus aizliek tālu tālu prom jūrā. Uzreiz man prātā ienāca Bībeles pants:  Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums; kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.  (103. Psalms 12,13). Tā tiešām ir. Ja vien mēs tam ticam. Un ja mēs nožēlojam savus grēkus un lūdzam piedošanu. Un tieši par to jau arī ir visa šī nedēļa un visa mūsu ticība.
Šo Lielo piektdienu pavadām mierīgi. Bijām nelielā pastaigā un lasījām stāstu par Jēzus krustā sišanu. Vēl meitenes skatījās Superbook multenīti no Youtube par Jēzus krustā sišanu un augšāmcelšanos. Arī rītdienu- kluso sestdienu plānojam pavadīt mierīgi, un sagatavoties svētkiem. Svētdiena būs kārtīgu svinību diena! Jēzus augšāmcelšanās svinēšana! Ar mīļiem brāļiem un māsām Kristū un viņu ģimenēm, ar dziesmām Jēzum un ar gardu svētku mielastu :) Un visskaistākais par šiem svētkiem ir tas, ka tie turpinās visu dzīvi! Tie nav vienkārši svētki, kurus tu nosvini un aizmirsti un dzīvo pa vecam, tie ir svētki, kas ir kristiešu ticības pamatā, kas izmaina sirdi un dzīvi :)

Gavēnis

Katru gadu, iesākoties Lielajam gavēnim, manu prātu nodarbina tas, ko šoreiz varētu apņemties darīt- un no kā atturēties. Man ir diezgan pagrūti sevi strikti ierobežot ēšanas ziņā, jo pēdējos gados esmu vai nu grūtniece, vai zīdu bērniņu, tad vairāk pievēršos kādām ne tik fiziskām lietām- piemēram Facebook- manā gadījumā. Bet kāpēc tad vispār gavēt? Gavēšana nav jādara tikai tāpēc, ka visi tā dara, vai tāpēc, ka es gribu notievēt, sasniegt kādu savu iedomātu mērķi u.tml. Gavēšana vienmēr iet roku rokā ar Bībeles lasīšanu un lūgšanu, gavēnis ir personīgi starp tevi un Dievu. Ir svarīgi arī nestāstīt un nežēloties visiem apkārtējiem, cik grūti iet tavā gavēnī, ka it kā esi spiests kaut ko darīt. Jo Dievs ir teicis: Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu,ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā. Un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.  (Mateja ev.6:16-18)
Gavēnis ir kas īpašs tieši starp mums un Dievu, ar to nav jāizrādās.

Par labajām un pietiekami labajām mammām...

Pēdējā laikā tads kā modes kliedziens daudzos žurnālos un blogos izskan teksti un frāzes par to, ko nozīmē būt labai mammai. Un bieži vien lasu frāzi: Tu esi vislabākā mamma saviem bērniem!
Man, šodien pastaigājoties ar mazo meitiņu, radās doma, ka neesmu vis es vislabākā mamma. Un es pat neesmu laba mamma. Patiesībā es bieži esmu slikta mamma, jo es tik daudzas reizes kļūdos, esmu nogurusi, brīžiem nesavaldīga, citreiz liekas, ka nepavadu pietiekami daudz laika ar saviem bērniem, jo pusi dienas stāvu pie plīts vai kaut ko kārtoju..Bet..ar visu to es saprotu, cik ļoti man vajag Jēzus žēlastību, ka tikai kopā ar Viņu ejot, saņemot spēku no Viņa un Viņa piedošanu es varu turpināt iet tālāk, turpināt darīt sev tik svarīgo uzticēto darbu- audzināt savas meitas. Varbūt šī atklāsme man palīdzēja saprast, ka bez Jēzus es neesmu nekas. Arī bieži vien pēc kādiem konfliktiem ar vecāko meitu runājot, stāstu viņai, cik ļoti mammai ir vajadzīgs Jēzus. Lai viņā veidojas izpratne, ka mammai Viņš ir vēl aizvien vajadzīgs. Mamma nav perfekts, nevainojams cilvēks. Dievs ir perfekts un Viņa spēkā es varu turpināt iesākto. Viņa žēlastībā man ir doti bērni, un uzticēta viņu audzināšana. Bet tas, kas ir mans vislielākais palīgs, mierinātājs un spēka devējs, tas ir un paliek Jēzus- mūžīgā klints.

Un Viņš ir sacījis: "Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās."
 2. Kor.12:9