Zvaigzne austrumos

Jau atkal pienācis tas gada laiks, kad sākusies akcija "Zvaigzne austrumos". Mūsu ģimene tajā piedalās jau trešo gadu.
Kādu dienu ienāca prātā pārdomas, kāpēc mūsu ģimene arī izvēlējās iesaistīties.
Atceros sevi- kad biju maza meitenīte. Gāju draudzē, kurā arī ik gadu uz Ziemassvētkiem katrs saņēmām kasti no Zviedrijas ar dažāda veida lietiņām- nu gluži kā esam aicināti darīt tagad. Un es atceros to prieku sirdī, jo visas no šīm lietām bija ļoti noderīgas un arī iepriecinošas.
Arī es un daudzi citi bērni toreiz augām tajā laikā, kad nebija viegli ar ikdienas lietām. Kur nu vēl, ja būtu pa vidu tam visam jāpiedzīvo kara šausmas.
Tāpēc man sirdī bija rūpēties, kaut mazlietiņ par šiem bērniem, kaut par mazumiņu, bet tomēr. Un ja daudziem cilvēkiem tas ir sirdī, tad kopā sanāk parūpēties jau par daudziem tūkstošiem bērnu. Protams, tas nekad neaizstās viņiem normālus dzīves apstākļus un ģimeni, bet tas var būt kā sīks iepriecinājums, kā pagrieziena punkts, ka kādam RŪP...
To pašu cenšos mācīt arī savām meitām, cerībā, ka arī viņas savā dzīvē šo tradīciju turpinās. Parūpēties. Par kādu, kam iet grūti. Par kādu, kas ir vājāks. Ienest kaut nelielu saules stariņu ikdienā.:)


„Mīliet cits citu, tāpat kā Es jūs esmu mīlējis.." /Jēzus/

8 centi

8 centi

Šodien gājām ikdienišķajā pastaigā.Vērojām ielu nosaukumus, skaitījām, vai esam redzējušas kādu dzīvnieku/putnu vai ko interesantu. Manā un jaunākās meitas kontā bija kaķis. :) Vecākās teicās redzējušas 2 policijas ekipāžas. Te pēkšņi ieraugu zemē 2 centu monētu. Domāju, kam parādīt, un parādu vidējai meitai. Viņa laimīga monētu paceļ. Vecākā ir apvainojusies, ka viņai nav nevienas monētas. Te pēkšņi ieraugu vēl vienu 2 centu monētu un parādu vecākajai. Viņa paceļ un ejam laimīgi tālāk (labi, ka jaunākā vēl neko nesaprot :) ) Ceļojam pa dažādām vēl iepriekš neredzētām un nedzirdētām ieliņām, līdz ieņemam kursu uz mājām. Te pēkšņi vecākā meita atkal ierauga zemē 2 centu monētu un priecīga to paceļ, paziņojot, ka viņai nu jau ir 4 centi! Vidējā ir dusmīga un raud krokodila asaras, ka viņai ir mazāk. Te pēkšņi no manas sirds iznāk tas, ka sākam runāt par pateicību. Ka ir jābūt pateicīgam par to, kas mums ir no Dieva dots (un tas ir jebkas, jā, arī šķietamā "mūsu" nauda, veselība, dažnedažādas mantas, talanti...), jo citādi, ja esam nepateicīgi, Dievs to pašu var mums atņemt, redzot, ka to nenovērtējam. Stāstu meitai, ka mēs nevaram būt alkatīgi un skaust to, kas ir citam, bet, ka mums ir jāpriecājas, ka otram veicas vai kas sanāk. Ka viņai ir jābūt pateicīgai, ka viņas mēteļa kabatā ir 2 centi, nevis neviena centa. Atkārtojam Bībeles pantu, ko Dievs mums savā Vārdā ir teicis: "Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tesaloniķiešiem 5:18) Meitiņas sirds norimst un te pēkšņi viņai pie kājām ir vēl 2 centi!!! :) Mēs esam tik priecīgas un pateicīgas, ka Dievs tiešām atbild un darbojas, un māca tādus šķietamus ikdienas sīkumus, kas būtībā ir ļoti, ļoti nozīmīgi. Un ne tikai bērnu dzīvē, arī mūsu, pieaugušo :) Apsolījumi, ko Dievs Bībelē mums saka, ir reāli un īsti, tas šodien atkal apstiprinājās!