Bērnu audzināšana

Ziniet, tas ir bezgala grūts darbs! Laikietilpīgs, iztukšojošs un nogurdinošs.. Brīžiem šķiet, ka vairs nav spēka miljono reizi atkārtot vienu un to pašu, skaidrot, kāpēc jādara tā un tā.. Gribas palaist visu pa straumi, tādā pašplūsmā, lai taču aug! Vai tad neizaugs? Vai tad es pati tā neesmu izaugusi?
Bet tomēr NĒ. Es, būdams pieaudzis cilvēks, tagad spēju ieraudzīt, kā mani ir spējusi samaitāt neaudzināšana. Daudz internetā lasu par interesantu teoriju, ka bērnus nevajagot audzināt, tikai mīlēt. Nē, noteikti vajag mīlēt UN audzināt. Audzināt mīlestībā :)
Sākšu ar nr. 1. Man nekad netika mācīta cieņa pret citiem cilvēkiem. Un bija diezgan grūti man, tādai iedomīgai un citus necienošai, augt. Skolā es runāju pretī skolotājiem, mājās- pretī mammai. Kad dzīvoju pie omes, strīdējos ar omi. Man nebija robežu. Neviens nebija pamācījis- meitiņ, tā nerunā, runā pieklājīgi, cieni otru cilvēku. Kāpēc tad mums ir vajadzīga cieņa? Man liekas, ka tas ir elementāri un pašsaprotami, ka cieņai ir jābūt, lai varētu labi saprasties ar cilvēkiem, iegūt draugus, parādīt savu attieksmi tās labākajā gaismā un lai neievainotu otru cilvēku. Cieņa ir vajadzīga, saskaroties ar otru cilvēku jebkur- bērnu dārzā, skolā, uz ielas, rotaļu laukumā, parkā, darba vietā..
Necienošs cilvēks (kā es) aug ar apziņu, ka pie visa vienmēr ir vainīgi citi, tikai ne viņš. Paldies Dievam, kurš savā žēlastībā ravē šo nezāļu lauku ārā no manis!!!

Nr 2. Pienākumi. Ja to nav, cilvēks aug slinks. Man bērnībā nebija absolūti nekādu pienākumu. Un arī pusaudžu gados ne. Nu labi, uz skolu tomēr man bija jāiet (viens no vienīgajiem pienākumiem). Bet ne sadzīviski. Ne attiecībās ar citiem. Kaut ko drusku jau pati darīju, cik bija iekšā, bet tā- man negribējās darīt neko un es arī nesapratu, priekš kam man vispār kaut kas ir jādara, ja mana ome visu var izdarīt manā vietā. Bet brīžiem gan man uznāca dusmas, ka viņa pārmeta, ka neko nedaru. Pie sevis nodomāju- kāpēc tad nemāci man neko darīt? Lūk, atduramies pret faktu, ka IR vajadzīgi tie mazie darbiņi un pienākumi bērnam jau no mazotnes, un tas ir nevis lai izverdzinātu bērnu, bet lai mācītu pienākumu un atbildības sajūtu. Lai viņš rūpētos par vidi sev apkārt un arī par savu dzīvi, cik ir viņa iespēju robežās. Lai mācītos līdzjūtību un palīdzību. Ka citreiz ir jāsaņemas, un jāizdara lietas, pat ja ļoti to negribas. Šis ir mans klupšanas akmens ik pa laikam un arī atstāj ietekmi uz manām attiecībām uz Dievu. Ir brīži, kad negribas ne lasīt Bībeli, ne lūgt. Paldies Dievam, ka Viņš dzenas MAN pakaļ, pat tad, kad es attālinos no Viņa. Ka mīl mani tad, kad nevaru saņemt sevi rokās un pieceļ, kad pagurstu.

Nr. 3. Robežas. Manā dzīvē bērnībā nebija absolūti nekādu robežu. Būtībā es audzināju pati sevi. Es darīju to, kas man patīk un tikai to. Es būtu gribējusi, lai man šīs robežas ir, jo daudzas reizes es pat pakļāvu savu dzīvību riskam, darot lietas, kas varēja būt man bīstamas.. Arī par paklausību runājot, man nebija jāklausa. Nu ir bērnam jāklausa, es skaļi oponēju, ja kāds grib man iestāstīt, ka nav jāklausa un tas viss ir muļķīgs pieaugušo izdomājums. Nē! Bērns jūtas drošāk, kad viņam ir robežas, kurās viņš jūtas mīlēts un brīvs rīkoties. Un bērns jūtas daudz mīlētāks nevis, kad viņam ļauj darīt, ko grib, bet kad ar viņu aprunājas un pievērš uzmanību un kad vecāki nosprauž robežas...
Tāpat kā Dieva Vārds mums nosprauž robežas, tāpat arī vecāki, pēc tā vadoties nosprauž robežas saviem bērniem. Tas ir kā brīdinājums- nedari to! Tie augļi var likties saldi no ārpuses, bet iekšā viņi ir briesmīgi rūgti!

Lieki teikt, ka es visu to, kas netika mācīts man, mācu saviem bērniem. Es un mans vīrs- mēs esam ģimene. ko izveidojis Dievs. Un Viņš ir iecēlis mūs par savu bērnu aizstāvjiem un audzinātājiem. Protams, mēs vēl aizvien esam procesā un mūsos tiek veidotas vēl mīlošākas sirdis, lai varam mīlēt un dot bērniem to, kas vajadzīgs. Tomēr arī mēs kļūdāmies un bieži. Paldies Debesu Tēvam, kas šos trūkumus piedod un apklāj un dod spēku iet tālāk. Dzīvot žēlastībā..Gan saņemt, gan dot..:)

"Godini savu tēvu un māti, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs šīs zemes." 2. Moz. 20:12