Dzīves aicinājums

Vakar, vedot jaunāko meitu pie ārsta, piedzīvoju brīnumjauku laiku mašīnā. Turpceļā, ieslēdzot radio, skanēja lieliskas un iedrošinošas dziesmas, kā, piemēram, Naura Malāhova "Tik uz tevi", un "Yes Lord"(trading my sorrows). Šīs dziesmas pavadīja lietus mākoņi, kuriem pašķiroties, atspīdēja burvīga vakara saule. Tajā brīdī sirds pildījās ar patiesu prieku, gribēju dziedāt Dievam un pateikties par visu, ko Viņš ir darījis un par Viņa lielo varenību. Dzirdot "Tik uz tevi", atkal atcerējos, ka man savs skatiens jāfokusē uz Jēzu, jo, kolīdz tas pazūd, es sāku skatīties uz lietām un apstākļiem, kas mani nomāc un liek justies slikti/grūtsirdīgi/ raižpilni u.tml. (piemēram, veselība, nogurums) Tāds varen labs atgādinājums. Gribu iedrošināt arī tevi- ja lasi un kas arī tu būtu- skaties uz Jēzu! Viņš ir varens un jebkurām problēmām spēj pacelt pāri Viņa spēks un miers. Kas tiešām piepilda.
Šodien par to pašu atgādināja arī Dieva Vārds telefonā- "Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas". (1. Pēt.5:7)
Braucot mājās, dzirdēju interesantu raidījuma fragmentu ( no raidījuma "Kāpēc gaidīt"?, ko vada Viesturs Knopkens). Tas bija par dzīves aicinājumu. Mani ļoti uzrunāja tas, ko viņš teica, ka, lai piedzīvotu savu dzīves aicinājumu un patiesi kalpotu Jēzum, nav jābūt mācītājam vai slavēšanas grupas vadītājam. Nezinu, kāpēc, bet kristieši ir pieņēmuši, ka tikai apmēram šie aicinājumi skaitās pietiekami vērtīgi, lai sauktos par "dzīves aicinājumu". Nē, tu vari būt arī aicināts zemnieks, ja tas tev patīk un interesē Tu vari skrūvēt mašīnas un pagodināt ar to Dievu.
Domāju par to, kas tad ir mani aicinājumi. Man patīk būt par skolotāju. Man patīk svētīt ar finansēm. Dāvināt. Dāvināt savu laiku, uzņemot savās mājās vai arī satiekoties ar cilvēkiem ārpus mājas. Tās ir lietas, kuras es daru ar prieku. Patīk arī būt mammai, audzinot bērnus. It sevišķi, kad redzu, ka kaut kas ir iemācīts. Tas sirdī ielej tādu siltumu. Man patīk arī iedrošināt un atbalstīt cilvēkus.
Domāju par to, ka citreiz domāju- ak, kāpēc es neesmu tāda un tāda, tas jau noteikti ir daudz svarīgāk, ko dara tas un tas cilvēks. Bet tajā brīdī apstājos un nožēloju, ka esmu nepateicīga pret savu Radītāju, it kā sakot, ka Viņš nav pietiekami unikālu mani radījis. Mēs katrs viens esam ļoti īpašs un dārgs Viņa acīs un katram Dievs liek sirdī aicinājumu- kalpot Viņam. Tas, kā mēs to darām, ir tiešām atkarīgs no katra viena īpašajām dāvanām un talantiem un tās nekad nevajadzētu nostatīt augstāk vai zemāk par cita dāvanām un aicinājumiem.