Jau labu laiku esmu iesākusi lasīt kristīgu grāmatu sievietēm "The Resolution for Women". Lēniem soļiem eju uz priekšu, jo grāmatas lasīšana nav viena no tām nodarbēm, ko es varu darīt, paralēli darot citus darbus. Man vajag iedvesmu, brīdi..Lai es varu ienirt grāmatas visdziļākajās dzīlēs un lai tā varētu runāt uz manu sirdi. Un šādu brīžu nav daudz. Bet tomēr ir. :)
Pēdējā nodaļa, ko izlasīju, bija par apmierinātību un pateicību.. Būt apmierinātai jebkādos apstākļos, kuros esi..Būt pateicīgai..Pateicīgai par to, kas tev ir dots. Mēs, sievietes, tik bieži savās dzīvēs par kaut ko esam neapmierinātas, un mēdzam kurnēt, ka tas nav labi un tas nav labi, nemaz nepaceļot acis uz augšu un nenovērtējot visu to lielo, kas jau ir dots..Protams, tam pamatā ir neticība un sajūta, ka kādas no manām vēlmēm netiek piepildītas. Neticība, ka Dievs tās jebkad piepildīs vienalga kādā veidā. Un tas viss kļūst par tādu kā nastu, ko mēs pat gadiem varam nest. Vispār, paraugoties apkārt, ir ļoti maz sieviešu, kas ir pateicīgas un piepildītas ar Dieva prieku un mīlestību visdziļākajā pakāpē, kas ir pazemīgas, pieticīgas un pateicīgas. Bet es gribētu būt viena no viņām! Un atzīstos, ka tik bieži neesmu. Bet, atgriežoties pie nodaļas, kuru lasīju, mani uzrunāja šī rindkopa:
"Jo stiprāk tu ticēsi,ka Dieva žēlastība pret tevi ir pāri plūstoša,jo pārliecinātāka tu būsi, ka tev vienmēr būs viss,kas nepieciešams.
Un jo pārliecinātāka tu būsi,ka tev nekad nekā netrūks,jo vairāk tu vēlēsies un būsi spējīga dot no sevis un saviem resursiem,kad tiksi aicināta,jo tu būsi pārliecināta,ka Dievs vienmēr uzpildīs tavas rezerves."
(mans tulkojums).
Un jo pārliecinātāka tu būsi,ka tev nekad nekā netrūks,jo vairāk tu vēlēsies un būsi spējīga dot no sevis un saviem resursiem,kad tiksi aicināta,jo tu būsi pārliecināta,ka Dievs vienmēr uzpildīs tavas rezerves."
(mans tulkojums).
Un tiešām- brīžos, kad mēs tiešām noticam tam, ka Dievs piepilda visas mūsu vajadzības, mēs kļūstam par augļu dārziem, kas dod savus augļus arī citiem un kuros Dievs atkal var stādīt, lai atkal kas jauns un skaists izaugtu. Un varam dot citiem no sevis tad, kad esam pilnībā apmierinātas pašas ar savu dzīvi. Varam dot gan materiālas lietas, naudu, gan savu laiku. Ja cilvēks ir kopumā neapmierināts, tad viņš arī negrib dalīties ar citiem, jo ir sajūta, ka man taču nekad nekā nav un esmu vienīgais tāds cilvēks uz pasaules...Visiem ir jādod tikai man. Bet, kad nāk Dieva mīlestība un spēks, kas tās mūsu sirdis izmaina, tad notiek brīnumu lietas un no īgņām un bubinātājām mēs kļūstam par skaistām, mīlošām un piepildītām sievietēm. :)
"Ne trūkuma dēļ es to saku, jo esmu mācījies apmierināties ar to, kas man ir. Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot (visur un pie visa kā esmu pieradis): būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu,
Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina." / Pāvila vēstule Filipiešiem 4:11-13/
