Dzīves aicinājums

Vakar, vedot jaunāko meitu pie ārsta, piedzīvoju brīnumjauku laiku mašīnā. Turpceļā, ieslēdzot radio, skanēja lieliskas un iedrošinošas dziesmas, kā, piemēram, Naura Malāhova "Tik uz tevi", un "Yes Lord"(trading my sorrows). Šīs dziesmas pavadīja lietus mākoņi, kuriem pašķiroties, atspīdēja burvīga vakara saule. Tajā brīdī sirds pildījās ar patiesu prieku, gribēju dziedāt Dievam un pateikties par visu, ko Viņš ir darījis un par Viņa lielo varenību. Dzirdot "Tik uz tevi", atkal atcerējos, ka man savs skatiens jāfokusē uz Jēzu, jo, kolīdz tas pazūd, es sāku skatīties uz lietām un apstākļiem, kas mani nomāc un liek justies slikti/grūtsirdīgi/ raižpilni u.tml. (piemēram, veselība, nogurums) Tāds varen labs atgādinājums. Gribu iedrošināt arī tevi- ja lasi un kas arī tu būtu- skaties uz Jēzu! Viņš ir varens un jebkurām problēmām spēj pacelt pāri Viņa spēks un miers. Kas tiešām piepilda.
Šodien par to pašu atgādināja arī Dieva Vārds telefonā- "Visas savas rūpes metiet uz Viņu, jo Viņš par jums rūpējas". (1. Pēt.5:7)
Braucot mājās, dzirdēju interesantu raidījuma fragmentu ( no raidījuma "Kāpēc gaidīt"?, ko vada Viesturs Knopkens). Tas bija par dzīves aicinājumu. Mani ļoti uzrunāja tas, ko viņš teica, ka, lai piedzīvotu savu dzīves aicinājumu un patiesi kalpotu Jēzum, nav jābūt mācītājam vai slavēšanas grupas vadītājam. Nezinu, kāpēc, bet kristieši ir pieņēmuši, ka tikai apmēram šie aicinājumi skaitās pietiekami vērtīgi, lai sauktos par "dzīves aicinājumu". Nē, tu vari būt arī aicināts zemnieks, ja tas tev patīk un interesē Tu vari skrūvēt mašīnas un pagodināt ar to Dievu.
Domāju par to, kas tad ir mani aicinājumi. Man patīk būt par skolotāju. Man patīk svētīt ar finansēm. Dāvināt. Dāvināt savu laiku, uzņemot savās mājās vai arī satiekoties ar cilvēkiem ārpus mājas. Tās ir lietas, kuras es daru ar prieku. Patīk arī būt mammai, audzinot bērnus. It sevišķi, kad redzu, ka kaut kas ir iemācīts. Tas sirdī ielej tādu siltumu. Man patīk arī iedrošināt un atbalstīt cilvēkus.
Domāju par to, ka citreiz domāju- ak, kāpēc es neesmu tāda un tāda, tas jau noteikti ir daudz svarīgāk, ko dara tas un tas cilvēks. Bet tajā brīdī apstājos un nožēloju, ka esmu nepateicīga pret savu Radītāju, it kā sakot, ka Viņš nav pietiekami unikālu mani radījis. Mēs katrs viens esam ļoti īpašs un dārgs Viņa acīs un katram Dievs liek sirdī aicinājumu- kalpot Viņam. Tas, kā mēs to darām, ir tiešām atkarīgs no katra viena īpašajām dāvanām un talantiem un tās nekad nevajadzētu nostatīt augstāk vai zemāk par cita dāvanām un aicinājumiem.

Zvaigzne austrumos

Jau atkal pienācis tas gada laiks, kad sākusies akcija "Zvaigzne austrumos". Mūsu ģimene tajā piedalās jau trešo gadu.
Kādu dienu ienāca prātā pārdomas, kāpēc mūsu ģimene arī izvēlējās iesaistīties.
Atceros sevi- kad biju maza meitenīte. Gāju draudzē, kurā arī ik gadu uz Ziemassvētkiem katrs saņēmām kasti no Zviedrijas ar dažāda veida lietiņām- nu gluži kā esam aicināti darīt tagad. Un es atceros to prieku sirdī, jo visas no šīm lietām bija ļoti noderīgas un arī iepriecinošas.
Arī es un daudzi citi bērni toreiz augām tajā laikā, kad nebija viegli ar ikdienas lietām. Kur nu vēl, ja būtu pa vidu tam visam jāpiedzīvo kara šausmas.
Tāpēc man sirdī bija rūpēties, kaut mazlietiņ par šiem bērniem, kaut par mazumiņu, bet tomēr. Un ja daudziem cilvēkiem tas ir sirdī, tad kopā sanāk parūpēties jau par daudziem tūkstošiem bērnu. Protams, tas nekad neaizstās viņiem normālus dzīves apstākļus un ģimeni, bet tas var būt kā sīks iepriecinājums, kā pagrieziena punkts, ka kādam RŪP...
To pašu cenšos mācīt arī savām meitām, cerībā, ka arī viņas savā dzīvē šo tradīciju turpinās. Parūpēties. Par kādu, kam iet grūti. Par kādu, kas ir vājāks. Ienest kaut nelielu saules stariņu ikdienā.:)


„Mīliet cits citu, tāpat kā Es jūs esmu mīlējis.." /Jēzus/

8 centi

8 centi

Šodien gājām ikdienišķajā pastaigā.Vērojām ielu nosaukumus, skaitījām, vai esam redzējušas kādu dzīvnieku/putnu vai ko interesantu. Manā un jaunākās meitas kontā bija kaķis. :) Vecākās teicās redzējušas 2 policijas ekipāžas. Te pēkšņi ieraugu zemē 2 centu monētu. Domāju, kam parādīt, un parādu vidējai meitai. Viņa laimīga monētu paceļ. Vecākā ir apvainojusies, ka viņai nav nevienas monētas. Te pēkšņi ieraugu vēl vienu 2 centu monētu un parādu vecākajai. Viņa paceļ un ejam laimīgi tālāk (labi, ka jaunākā vēl neko nesaprot :) ) Ceļojam pa dažādām vēl iepriekš neredzētām un nedzirdētām ieliņām, līdz ieņemam kursu uz mājām. Te pēkšņi vecākā meita atkal ierauga zemē 2 centu monētu un priecīga to paceļ, paziņojot, ka viņai nu jau ir 4 centi! Vidējā ir dusmīga un raud krokodila asaras, ka viņai ir mazāk. Te pēkšņi no manas sirds iznāk tas, ka sākam runāt par pateicību. Ka ir jābūt pateicīgam par to, kas mums ir no Dieva dots (un tas ir jebkas, jā, arī šķietamā "mūsu" nauda, veselība, dažnedažādas mantas, talanti...), jo citādi, ja esam nepateicīgi, Dievs to pašu var mums atņemt, redzot, ka to nenovērtējam. Stāstu meitai, ka mēs nevaram būt alkatīgi un skaust to, kas ir citam, bet, ka mums ir jāpriecājas, ka otram veicas vai kas sanāk. Ka viņai ir jābūt pateicīgai, ka viņas mēteļa kabatā ir 2 centi, nevis neviena centa. Atkārtojam Bībeles pantu, ko Dievs mums savā Vārdā ir teicis: "Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tesaloniķiešiem 5:18) Meitiņas sirds norimst un te pēkšņi viņai pie kājām ir vēl 2 centi!!! :) Mēs esam tik priecīgas un pateicīgas, ka Dievs tiešām atbild un darbojas, un māca tādus šķietamus ikdienas sīkumus, kas būtībā ir ļoti, ļoti nozīmīgi. Un ne tikai bērnu dzīvē, arī mūsu, pieaugušo :) Apsolījumi, ko Dievs Bībelē mums saka, ir reāli un īsti, tas šodien atkal apstiprinājās!

Atpūta

Pirms pāris dienām lasīju, ka mūsdienās depresijas pazīmes aizvien vairāk sāk ielauzties cilvēkos jau bērnībā. Viens ļoti būtisks aspekts- pārslodze.
Brīžiem uznāk sajūta, ka vajag taču visam būt sakārtotam un iet kā pēc saraksta, gan saviem darbiem, gan bērnu pienākumiem..bet..nu labi, tikai ar noteikumu, ja tas ir sabalansēti ar atpūtu. Atpūta ir ļoti, ļoti nozīmīga. Tā, varētu teikt, ir pat viena no prioritātēm dzīvē. Jo neatpūties cilvēks nav efektīvs, ne ģimenē, ne kur citur.
Kā tad mūsu ģimene un personīgi es- 3 bērnu mamma- atpūšas?
Mūsu nozīmīgākais un lielākais atpūtas izbrauciens ir tad, kad vīram-tētim ir atvaļinājums. Katru gadu ieplānojam braucienu kaut kur prom no mājām, lai varam tiešām baudīt un atpūsties. Nedomāt par ikdienas drēbju kalniem, ēst gatavošanu, mājas kārtošanu un to, ka jāved bērni speciāli ārā (jo, dzīvojot pilsētas centrā, kur sētai nav apkārt žogs, vismaz ar jaunāko vēl man ir jāiet īpašās pastaigās).. Tas ir lielisks laiks atjaunoties un atpūsties arī mums kā vīram un sievai..Kamēr berni guļ..jo, mājās esot, kāds vienmēr izdomās, ko varētu padarīt.
Pirms 3 gadiem braucām kopā uz Zviedriju, pagājušo un šo gadu atpūtāmies Ziemeļkurzemē, ciematiņā pie jūras. Jo sapratām, ka ciemošanās tipa atpūtas nav īsti priekš mums. Mums ir vajadzīgs laiks, ko ziedot viens otram, atjaunoties tieši mūsu ģimenītē, neveltot laiku citiem, ko darām jau ikdienā. Tātad, atpūta tikai mums pieciem.
Šis laiks šogad bija tiešām brīnišķīgs. Augām dienām dzīvojāmies mežā, ēdot mellenes, kas tur bija kā uz klājiena..Devāmies mazos izbraukumos uz Slīteres nacionālā parka taku un Kolkas ragu. Bija tik skaisti. Un bērni pat nevienu ērci nedabūja, katru dienu vismaz 2 stundas esot mežā..Lai gan..es arī neesmu bailīga, mani ērces nebiedē. Pati dabūju divas, maziņas, ko izdevās laicīgi izvilkt.
Foršākais, ka varējām ar vīru baudīt vismaz 2 stundas divatā, kamēr bērni gulēja. Tas bija laiks, kad dzērām kafiju un lasījām Bībeli, lūdzām, un atjaunojām attiecības..Ikdienā tik ļoti tam pietrūkst laika, jo gandrīz kā vāvere ritenī esi, skrienot uz visām pusēm. Protams, vienmēr ir jādomā par savām prioritātēm. Vai tā veļa u.c. lietas tev tieši tajā brīdī ir svarīgākas par savu mīļoto cilvēku.

Atgriežoties mājās, daudzas lietas ir skaidrāk sakārtojušās prātā. Nāksies tikai nedaudz pielikt pūles, lai to kārtīgi ieviestu ikdienā. Piemēram, turpināt šo laiku tikai divatā. Jo mājās jau nekas neatšķiras- mūsu bērni katru dienu guļ apmēram 2 stundas vienlaicīgi. Un bieži tas iekrīt tieši laikā, kad vīrs pārnāk mājās no darba :)
Gribas kārtīgāk atsākt kopīgo Bībeles lasīšanu, ko kaut kā, slinkuma dēļ, esam atstājuši novārtā :( Tagad iesākām plānu par lūgšanu, kas mums abiem mūsu Bībeles aplikācijā ir. Pārrunājam to, kas uzrunā un aizlūdzam gan viens par otru, gan par citiem.. Turpinām dzīvot, nu jau drīz jaunajā mācību gadā būs atkal jauni izaicinājumi, kā pārplānot atpūtas brīžus sev un bērniem :) Par savu atpūtu laikam uzrakstīšu citu reizi, jo šoreiz gari sanāca! Svētīgi!

" Bet septītā diena ir Tā Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena; tad tev nebūs nekādu darbu darīt - ne tev, ne tavam dēlam, ne tavai meitai, ne tavam kalpam, ne tavai kalponei, ne tavam vērsim, ne tavam ēzelim, nedz kādam no taviem lopiem, nedz arī svešiniekam, kas mīt tavos vārtos, lai tavs kalps un tava kalpone var atpūsties tāpat kā tu pats." /5. Moz.5:14/

Bērnu audzināšana

Ziniet, tas ir bezgala grūts darbs! Laikietilpīgs, iztukšojošs un nogurdinošs.. Brīžiem šķiet, ka vairs nav spēka miljono reizi atkārtot vienu un to pašu, skaidrot, kāpēc jādara tā un tā.. Gribas palaist visu pa straumi, tādā pašplūsmā, lai taču aug! Vai tad neizaugs? Vai tad es pati tā neesmu izaugusi?
Bet tomēr NĒ. Es, būdams pieaudzis cilvēks, tagad spēju ieraudzīt, kā mani ir spējusi samaitāt neaudzināšana. Daudz internetā lasu par interesantu teoriju, ka bērnus nevajagot audzināt, tikai mīlēt. Nē, noteikti vajag mīlēt UN audzināt. Audzināt mīlestībā :)
Sākšu ar nr. 1. Man nekad netika mācīta cieņa pret citiem cilvēkiem. Un bija diezgan grūti man, tādai iedomīgai un citus necienošai, augt. Skolā es runāju pretī skolotājiem, mājās- pretī mammai. Kad dzīvoju pie omes, strīdējos ar omi. Man nebija robežu. Neviens nebija pamācījis- meitiņ, tā nerunā, runā pieklājīgi, cieni otru cilvēku. Kāpēc tad mums ir vajadzīga cieņa? Man liekas, ka tas ir elementāri un pašsaprotami, ka cieņai ir jābūt, lai varētu labi saprasties ar cilvēkiem, iegūt draugus, parādīt savu attieksmi tās labākajā gaismā un lai neievainotu otru cilvēku. Cieņa ir vajadzīga, saskaroties ar otru cilvēku jebkur- bērnu dārzā, skolā, uz ielas, rotaļu laukumā, parkā, darba vietā..
Necienošs cilvēks (kā es) aug ar apziņu, ka pie visa vienmēr ir vainīgi citi, tikai ne viņš. Paldies Dievam, kurš savā žēlastībā ravē šo nezāļu lauku ārā no manis!!!

Nr 2. Pienākumi. Ja to nav, cilvēks aug slinks. Man bērnībā nebija absolūti nekādu pienākumu. Un arī pusaudžu gados ne. Nu labi, uz skolu tomēr man bija jāiet (viens no vienīgajiem pienākumiem). Bet ne sadzīviski. Ne attiecībās ar citiem. Kaut ko drusku jau pati darīju, cik bija iekšā, bet tā- man negribējās darīt neko un es arī nesapratu, priekš kam man vispār kaut kas ir jādara, ja mana ome visu var izdarīt manā vietā. Bet brīžiem gan man uznāca dusmas, ka viņa pārmeta, ka neko nedaru. Pie sevis nodomāju- kāpēc tad nemāci man neko darīt? Lūk, atduramies pret faktu, ka IR vajadzīgi tie mazie darbiņi un pienākumi bērnam jau no mazotnes, un tas ir nevis lai izverdzinātu bērnu, bet lai mācītu pienākumu un atbildības sajūtu. Lai viņš rūpētos par vidi sev apkārt un arī par savu dzīvi, cik ir viņa iespēju robežās. Lai mācītos līdzjūtību un palīdzību. Ka citreiz ir jāsaņemas, un jāizdara lietas, pat ja ļoti to negribas. Šis ir mans klupšanas akmens ik pa laikam un arī atstāj ietekmi uz manām attiecībām uz Dievu. Ir brīži, kad negribas ne lasīt Bībeli, ne lūgt. Paldies Dievam, ka Viņš dzenas MAN pakaļ, pat tad, kad es attālinos no Viņa. Ka mīl mani tad, kad nevaru saņemt sevi rokās un pieceļ, kad pagurstu.

Nr. 3. Robežas. Manā dzīvē bērnībā nebija absolūti nekādu robežu. Būtībā es audzināju pati sevi. Es darīju to, kas man patīk un tikai to. Es būtu gribējusi, lai man šīs robežas ir, jo daudzas reizes es pat pakļāvu savu dzīvību riskam, darot lietas, kas varēja būt man bīstamas.. Arī par paklausību runājot, man nebija jāklausa. Nu ir bērnam jāklausa, es skaļi oponēju, ja kāds grib man iestāstīt, ka nav jāklausa un tas viss ir muļķīgs pieaugušo izdomājums. Nē! Bērns jūtas drošāk, kad viņam ir robežas, kurās viņš jūtas mīlēts un brīvs rīkoties. Un bērns jūtas daudz mīlētāks nevis, kad viņam ļauj darīt, ko grib, bet kad ar viņu aprunājas un pievērš uzmanību un kad vecāki nosprauž robežas...
Tāpat kā Dieva Vārds mums nosprauž robežas, tāpat arī vecāki, pēc tā vadoties nosprauž robežas saviem bērniem. Tas ir kā brīdinājums- nedari to! Tie augļi var likties saldi no ārpuses, bet iekšā viņi ir briesmīgi rūgti!

Lieki teikt, ka es visu to, kas netika mācīts man, mācu saviem bērniem. Es un mans vīrs- mēs esam ģimene. ko izveidojis Dievs. Un Viņš ir iecēlis mūs par savu bērnu aizstāvjiem un audzinātājiem. Protams, mēs vēl aizvien esam procesā un mūsos tiek veidotas vēl mīlošākas sirdis, lai varam mīlēt un dot bērniem to, kas vajadzīgs. Tomēr arī mēs kļūdāmies un bieži. Paldies Debesu Tēvam, kas šos trūkumus piedod un apklāj un dod spēku iet tālāk. Dzīvot žēlastībā..Gan saņemt, gan dot..:)

"Godini savu tēvu un māti, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs šīs zemes." 2. Moz. 20:12

Būt pateicīgai un pieticīgai

Jau labu laiku esmu iesākusi lasīt kristīgu grāmatu sievietēm "The Resolution for Women".  Lēniem soļiem eju uz priekšu, jo grāmatas lasīšana nav viena no tām nodarbēm, ko es varu darīt, paralēli darot citus darbus. Man vajag iedvesmu, brīdi..Lai es varu ienirt grāmatas visdziļākajās dzīlēs un lai tā varētu runāt uz manu sirdi. Un šādu brīžu nav daudz. Bet tomēr ir. :)

Pēdējā nodaļa, ko izlasīju, bija par apmierinātību un pateicību.. Būt apmierinātai jebkādos apstākļos, kuros esi..Būt pateicīgai..Pateicīgai par to, kas tev ir dots. Mēs, sievietes, tik bieži savās dzīvēs par kaut ko esam neapmierinātas, un mēdzam kurnēt, ka tas nav labi un tas nav labi, nemaz nepaceļot acis uz augšu un nenovērtējot visu to lielo, kas jau ir dots..Protams, tam pamatā ir neticība un sajūta, ka kādas no manām vēlmēm netiek piepildītas. Neticība, ka Dievs tās jebkad piepildīs vienalga kādā veidā. Un tas viss kļūst par tādu kā nastu, ko mēs pat gadiem varam nest. Vispār, paraugoties apkārt, ir ļoti maz sieviešu, kas ir pateicīgas un piepildītas ar Dieva prieku un mīlestību visdziļākajā pakāpē, kas ir pazemīgas, pieticīgas un pateicīgas. Bet es gribētu būt viena no viņām! Un atzīstos, ka tik bieži neesmu. Bet, atgriežoties pie nodaļas, kuru lasīju, mani uzrunāja šī rindkopa:

 

"Jo stiprāk tu ticēsi,ka Dieva žēlastība pret tevi ir pāri plūstoša,jo pārliecinātāka tu būsi, ka tev vienmēr būs viss,kas nepieciešams.
Un jo pārliecinātāka tu būsi,ka tev nekad nekā netrūks,jo vairāk tu vēlēsies un būsi spējīga dot no sevis un saviem resursiem,kad tiksi aicināta,jo tu būsi pārliecināta,ka Dievs vienmēr uzpildīs tavas rezerves."  (mans tulkojums).

 

Un tiešām- brīžos, kad mēs tiešām noticam tam, ka Dievs piepilda visas mūsu vajadzības, mēs kļūstam par augļu dārziem, kas dod savus augļus arī citiem un kuros Dievs atkal var stādīt, lai atkal kas jauns un skaists izaugtu. Un varam dot citiem no sevis tad, kad esam pilnībā apmierinātas pašas ar savu dzīvi. Varam dot gan materiālas lietas, naudu, gan savu laiku. Ja cilvēks ir kopumā neapmierināts, tad viņš arī negrib dalīties ar citiem, jo ir sajūta, ka man taču nekad nekā nav un esmu vienīgais tāds cilvēks uz pasaules...Visiem ir jādod tikai man. Bet, kad nāk Dieva mīlestība un spēks, kas tās mūsu sirdis izmaina, tad notiek brīnumu lietas un no īgņām un bubinātājām mēs kļūstam par skaistām, mīlošām un piepildītām sievietēm. :)

"Ne trūkuma dēļ es to saku, jo esmu mācījies apmierināties ar to, kas man ir. Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot (visur un pie visa kā esmu pieradis): būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu,

Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina." / Pāvila vēstule Filipiešiem 4:11-13/

Dzimšanas diena

Sestdien man palika 29 gadi un ir iesācies manas dzīves 30. gads! Sestdiena bija ļoti darbīga, jau no paša rīta palīdzēju draudzenei ar trim bērniņiem tikt pie ārsta un aizvest uz autobusu, un pēc tam devamies ceļā pie mūsu mīļās vecvecmāmiņas, kurai svinējām 90 gadu jubileju! Mums ir tieši 61 gada starpība!
Cenšos atrast laiku, lai pārdomātu, par ko es Dievam esmu pateicīga, atskatoties uz savas dzīves 29.gadu..

1) Paldies Dievam, ka Viņš vēl vairāk manī ir veidojis kalpa sirdi, ka es tiešām varu piedzīvot, ko nozīmē sekot Viņam, un tas nebūt nenozīmē tikai garīgo aspektu, bet arī paraktisko, jo no Viņa darbošanās sirdī izplūst darbi no mums;

2) Paldies, ka Viņš ir uzturējis mūs visus un sargājis, ka Viņa eņģeļi ir nesuši mūs uz rokām un daudzas reizes pasargājuši no lielām nelaimēm;

3) Esmu pateicīga par savu garīgo ģimeni, par brāļiem un māsām, kas mani iedrošina un stiprina ticībā un palīdz arī tīri praktiski;

4) Paldies, ka Viņš man ir devis vīru, ar ko kopā varam kalpot un dalīties it visā :) ;

5) Paldies, ka esmu varējusi stāstīt citiem par Jēzus mīlestību;

6) Paldies, ka mums ir ko ēst un jumts virs galvas, ka mums ir, ko vilkt mugurā un mīlestība savā starpā.

Šis gads ir palidojis mega ātri, galvenais no iemesliem, visticamāk, bija 3. meitas piedzimšana, kas, protams, visu ikdienu pārkārtoja savādākā ritmā. Brīžiem gribas to laiku apturēt, izdarīt visus praktiskos darbus un tad sēdēt un skatīties uz vīru un bērniem, un draugiem, izbaudīt to visu! Cenšos vēl vairāk un vairāk dzīvot ikdienu ar nodomu, mērķi un jēgu, un tad ienāk miers sirdī un apmierinātība ar to, kas esmu šeit un tieši tagad.

"Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums!" /1. Tesaloniķiešiem 5:18/